Vācijas tiesa apšauba PoliScan fotoradaru mērījumu ticamību. 20.01.2012.
Šeit ir 3 fotoradara lēmumi (Nr.1, Nr.2, Nr.3), kur fotoattēlos ir redzamas vairākas automašīnas. Kā jau vairākkārtīgi rakstīju, šādus fotoattēlus nedrīkst izmantot kā pierādījumus. Kamēr Latvijā līdz pirmajiem tiesas spriedumiem vēl ilgi jāgaida, piedāvāju Vācijas tiesas 2009.gada 02.oktobra spriedumu, ar kuru tika atcelts PoliScan fotoradara lēmums. Interesanti, ka pašā PoliScan lietošanas instrukcijā arī visos fotoattēlos ir redzams tikai viens transportlīdzeklis. Šajā lietā Vācijas tiesa uzklausīja 4 ekspertus, no kuriem visi apšaubīja fotoradara precizitāti. Tiesa atcēla lēmumu par braukšanu ar 56 km/h vietā, kur atļauts braukt ar 40 km/h. Galvenais tiesas secinājums ir par to, ka nav zināms attālums, kurā radars veic mērījumu, kā dēļ rodas šaubas par to, vai fotoattēlā ir fiksēts pareizais t/l. Spriedumā ir skaidri norādīts, ka tikko uz fotoradra foto ir redzami 2 vai vairāk transportlīdzekļi, tā ir šaubas par to, uz kuru no tiem atteicas radara mērījums. Spriedumā norādīts arī uz citiem neatbildētiem jautājumiem, kuri rada šaubas par šo radaru veiktajiem mērījumiem.
Eiropas lielākā autokluba (ADAC) mājaslapā www.adac.de atrodams raksts ar nosaukumu «Blitzer PoliScan in der Kritik». ADAC juristu un tiesnešu konferencē par fotoradariem tika runāts par prasībām fotoradariem attiecībā uz 36 dažādiem fotoradaru iekārtu veidiem. Tika runāts par to, ka nav nekādas garantijas tam, ka mērījums attiecas uz konkrētu transportlīdzekli. No 36 iekārtām vislielāko kritiku izpelnījās tieši PoliScan, jo radars nav precīzs, ja uz bildes ir redzamai divi vai vairāki transportlīdzekļi (šādā gadījumā mērījumu precizitāti nevarot garantēt). Problēma esot tajā, ka foto tiek uzņemts vairākus metrus pēc mērījuma veikšanas.
E.Džeriņš
Fotoradaru lēmumi, kuri pierāda, ka nevajag pārsniegt atļauto braukšanas ātrumu, lai saņemtu sodu. 12.02.2012.
1. Apliecinājums, ka rupjas kļūdas pieļauj gan fotoradars, gan policijas darbinieks, kurš pieņem lēmumu.
Ar sekojošu lēmumu tika piemērots sods par autobusa vadīšanu pa Jūrmalas šoseju ar ātrumu 90 km/h pie atļautā ātruma 90 km/h. CSN 115.1.punkts nosaka, ka ārpus apdzīvotām vietām braukšanas ātrums autobusiem nedrīkst pārsniegt 90 km/h. Tātad autobusa vadītājs brauc precīzi ar atļauto braukšanas ātrumu 90 km/h. Taču fotoradars autobusu ir piefiksē kā kravas auto, kura braukšanas ātrums šajā vietā fotoradaram ir iestatīts 80 km/h (fotoattēla augšpusē ir redzami ieraksti „Class – truck” un „Limit truck – 80 km/h). Fotoradara kļūdu vēl varētu saprast, bet kā reāls policists nespēja atšķirt autobusu no kravas automobiļa un pieļaut to pašu kļūdu… Tātad nemaz nevajaga neko pārkāpt, lai saņemtu sodu no jaunajiem fotoradariem.
2. Aizsnigušas ceļazīmes.
Ar sekojošu lēmumu tika piemērots sods par automašīnas vadīšanu ar 91 km/h (88 km/h, atņemot 3 km/h pieļaujamo kļūdu) pie atļautajiem 90 km/h. Tas notika 2012.gada 15.janvārī Garkalnes novadā uz autoceļa Rīga-Sigulda-Igaunijas robeža (Veclaicene) 23. Km Virzienā uz Rīgu. Vispārzināms ir fakts, ka no 14.janvāra bija liels sniegputenis un daudzas ceļazīmes tika aizputinātas. LNT raidījumā „Tautas balss” 2012.gada 18.janvārī tika rādīts sižets, kurā vadītājs bija nofilmējis faktu, ka 14. un 15.janvāra nedēļas nogalē šī ceļa zīme „70” bija aizsnigusi (bija aizsnigušas visas ceļazīmes šajā vietā). E.Zivtiņš 24.janvāra preses konferencē solīja par šādu ātrumu nevienu nesodīt. Kā pretējs apliecinājums šim solījumam ir šis tajā pašā dienā pieņemtais lēmums.
Tīri cilvēciski tas ir vienkārši – aizsnigusi ceļa zīme ir tas pats, kas neesoša ceļa zīme, nokritusi, aizklāta u.tml. ceļa zīme. Juridiski tas ir vēl vienkāršāk. Pirmkārt, saskaņā ar 2010.gada 15.aprīļa Latvijas standartu LVS 77-2 „Ceļa zīmes. 2.daļa: Uzstādīšanas noteikumi” ceļa zīmes jāuzstāda tā, lai diennakts gaišajā laikā to redzamības attālums būtu vismaz pusotrkārtīga atļautā braukšanas ātruma vērtība izteikta metros (piem., 90 km/h x 1,5 = 135 m). Ceļa zīmes jāuzstāda šķērsām attiecībā pret braukšanas virzienu – tā lai ceļa zīmes ir redzamas. Tātad aizsnigusi ceļa zīme neatbilst standartam.
Otrkārt, ceļa zīme kā vispārīgais administratīvais akts stājas spēkā tikai tad, kad tas ir paziņots adresātam (t/l vadītājam). Aizsnigušas ceļa zīmes saturs nevar tikt paziņots vadītājiem, tāpēc zem sniega paslēptais saturs netiek paziņots adresātam un līdz ar to tas nestājas spēkā un nav saistošs.
Treškārt, LAPK 9.pants par sodāmu atzīst tikai pārkāpumu, kurš izdarīts ar nodomu vai aiz neuzmanības. Vadītājs, kurš brauc ar 90 km/h garām aizsnigušai zīmei nepieļauj ne nodomu, ne neuzmanību. Saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 6.panta (Ceļa pārvaldītāja pienākumi) 1.daļas 2.punktu ceļa pārvaldītājam ir pienākums nodrošināt satiksmes organizācijas tehnisko līdzekļu „uzturēšanu lietošanas kārtībā atbilstoši normatīvajiem aktiem un standartiem ceļu satiksmes drošības jomā.”
3. Sods par braukšanu ar 91 km/h pie atļautajiem 90 km/h.
Ar šo lēmumu tika piemērots sods par 1 km/h ātruma pārsniegšanu uz ceļa, kura atļautais braukšanas ātrums ir 90 km/h. 24.01.2012. preses konferencē E.Zivtiņš solīja, ka “fotoradaru nemākulīgu izvietošanu drīz novērsīsim,” aizbildinoties ar “cilvēcīgo faktoru.” Tātad E.Zivtiņš atzīst, ka pastāv tāds „cilvēcīgais faktors.” Diemžēl šis „cilvēcīgais faktors” tiek attiecināts tikai uz soda piemērotāju, bet ne uz t/l vadītāju. Lielākā daļa uz Latvijas ceļiem esošo t/l nav aprīkoti ar kruīzkontroli. Šāda sodīšana par tik niecīgu pārkāpumu (sods ir vienāds par pārkāpumu līdz 20 km/h) jau ir novedusi pie tā, ka daudzu vadītāju uzmanība ir piekalta spideometram, nevis uz ceļa notiekošajam, kas rada reālus draudus satiksmes drošībai. Turklāt autobusam pa Latvijas, Eiropā bedrainākajiem ceļiem, spidometra lielā bultiņa lēkā vairāku km/h robežās.
Taču bez cilvēciskās puses ir arī tehniskā puse, kas padara šādus sodus par prettiesiskiem. Spidometri reti rāda patieso braukšanas ātrumu, jo to rādījumus ietekmē riepas (pat to nodilums), spiediens tajās, atmosfēras temperatūra, ceļa segums u.c. faktori. Eiropas Padomes 1975.gada 26.jūnija Direktīva 75/443/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu atpakaļgaitu un spidometra ierīci paredz spidometra rādītāju pārbaudi konkrētos apstākļos (līdzīgi tas ir ar atšķirībām ražotāja uzrādītajos degvielas patēriņa rādītājos, kuri praktiski nekad neatbilst reālajiem). Latvijā spidometru verifikācijas pienākums Nacionālajā metroloģijas centrā nav noteikts.
Tātad konkrētajā gadījumā, iespējams, ka autobusa spidometrs rādīja 90 km/h. Ja verificētam fotoradaram par LVL 12 000,00 ekspluatācijas kļūda ir 3 km/h līdz 100 km/h, bet 3% ātrumiem lielākiem par 100 km/h, tad var droši teikt, ka vidējam 12 gadīgam transportlīdzeklim Latvijā spidometra kļūda var sasniegt 10 km/h un vairāk. Sodot par +1 km/h, masveidā tiks piemēroti sodi, kaut t/l vadītājs nemaz nav pieļāvis LAPK 9.pantā paredzēto par vainojamu atzīstamo nodomu vai neuzmanību. CSDD likumprojekts par naudas soda nepiemērošanu par ātruma pārsniegšanu līdz 10 km/h šo problēmu atrisinātu.
Jānorāda, ka policijai jau tagad pastāv reāla iespēja nesodīt par šādu niecīgu ātruma pārsniegšanu. Proti, LAPK 21.pantā iestādei ir dotas tiesības personu atbrīvot no administratīvās atbildības maznozīmīga pārkāpuma gadījumā. Šā panta 2.daļā noteikts: „Ceļu satiksmē izdarīto administratīvo pārkāpumu, ja par to paredzētais naudas sods nepārsniedz trīsdesmit latus un ja šis pārkāpums nav radījis draudus citiem ceļu satiksmes dalībniekiem vai viņu mantai, var atzīt par maznozīmīgu.” Domājams, ka šāds niecīgs ātruma pārkāpums nekādus draudus nerada un līdz ar to nebūtu samērīgi un, ņemot vērā iepriekš minētos tehniskos aspektus, nebūtu arī saprātīgi par ko tādu sodīt.
E.Džeriņš