Pierādījums tam, ka policijas ieskatā pasažieru autobuss var braukt ar 317 km/h. 15.05.2013.
Pēc Vitronic Baltica fotoradaru epopejas beigām uz Latvijas ceļiem ir atgriezušies ceļu policisti ar portatīvajiem radariem un policijas transportlīdzekļos uzstādītajiem stacionārajiem radariem. Mēs savulaik jau publicējām rakstu par to, kā policija ietiepīgi negribēja atcelt sodu autobusa vadītājam par braukšanu ar ātrumu 117km/h ar autobusu, kurš no rūpnīcas nebija spējīgs braukt ātrāk par 100km/h.
2011.gada 08.jūlijā pasažieru autobusa vadītājam G.R. tika sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols par autobusa Setra vadīšanu ar ātrumu 117 km/h pie atļautā ātruma 90 km/h (radars Iskra-1). Vadītājs policistiem norādīja, ka ar šo autobusu tehniski nav iespējams braukt ātrāk par 100 km/h. Policisti nepiekāpās, pēc kā G.R. protokolā norādīja, ka tam nepiekrīt. Policisti protokolam sastādīšanas brīdī pievienoja tradicionālo ziņojumu (par to ir atzīme protokola kopijā, kura izsniegta pārkāpējam), kurā norādīts: „… lai nerastos šaubas ātrums tika atkārtoti pārmērīts, kurš uzrādīja tādu pašu braukšanas ātrumu 117.km stundā. … .” Interesanti, ka šis ziņojums ir datordrukā, kas automātiski nozīmē to, ka pārkāpuma vietā protokolam pievienotais ar roku rakstītais ziņojums tika iznīcināts, jo ceļu policijas transportlīdzekļos nav iespējas sagatavot un izdrukāt dokumentus.
Policijas lēmumu, ar kuru tika piemērots naudas sods LVL 30,00, G.R. pārsūdzēja. Sūdzībai tika pievienota tahogrāfa izdruka, ka autobuss šajā dienā nav pārsniedzis ātrumu 100 km/h. Pēc G.R. sūdzības lēmums tomēr tika atstāts spēkā, G.R. apsvērumus neņemot vērā. Lēmumā norādīts, ka gan G.R., gan autobusa īpašnieks tikai mēģina izvairīties no atbildības.
Pieteikumam tiesai tika pievienoti sekojoši dokumenti:
1) Strīdus autobuss Setra S417 GTHD no rūpnīcas nav spējīgs braukt ātrāk par 100 km/h, jo ražošanas procesā rūpnīcā autobusi tiek aprīkoti ar ātruma ierobežotāju, kurš tiek iestādīts uz maksimālo ātrumu 100 km/h. Attiecīgs apliecinājums no Setra autobusu ģenerālpārstāvniecības Baltijā valstīs tika iesniegts tiesai;
2) Latvijas Autotransporta līdzekļu sertifikācijas centra Sertifikāts Nr.61-159-08/10, kurā teikts sekojošais: „Ātruma ierobežotājierīces maksimālais ātruma regulējums (iestatījums) Vmax 100 km/h.”
3) Autobusu pārvadājumu uzņēmuma GPS izdruka par 2011.gada 08.jūliju, kurā redzams, ka autobusa ātrums, braucot lejā pa kalnu vienmēr atduras pret 100-102 km/h un visā dienas garumā ātrums nekad nepārsniedza 102 km/h.
4) Tahogrāfa izdruku par 2011.gada 08.jūliju, kurā redzams, ka autobusa ātrums šajā dienā nav bijis lielāks par 102 km/h;
5) Autobusu kustības saraksts. Minētais autobuss bija pasažieru reisa Daugavpils-Rīga autobuss, kurš, ja pārsniegtu ātrumu par 27 km/h, nespētu ievērot maršruta grafiku.
Tiesa [1] apmierināja mūsu pieteikumu un atcēla policijas lēmumu. Spriedumā norādīts (12.punkts): „Tiesa, izvērtējot lietas materiālos esošos pierādījumus, neguva pārliecību, ka G.R. būtu vadījis autobusu … ar ātrumu 117 kilometri stundā … .” Turklāt policija pat tiesā nespēja uzrādīt radara ikgadējās verifikācijas sertifikātu.
Katrs pats var izdarīt secinājumus par to, cik derīgi savām funkcijām ir policijas izmantotie portatīvie radari. Katrā ziņā parasti nevienam privātajā transportlīdzeklī nav ne rūpnīcas ierobežotāju saskaņā ar ES direktīvām, ne tahogrāfu, ne GPS ierīču, tāpēc nav iespējams pierādīt, ka neesi vainīgs kā tas izdevās šajā lietā. Skaidrs, ka šajā lietā mērījums 117 km/h tika izdarīts citam transportlīdzeklim. Latvijā pastāvošajā situācijā policistam nesastāda grūtības šo ciparu paņemt no tikko garām „aizlidojuša” superbaika vai vispār to vienkārši izdomāt (līdzīgi kā autora izdomātie 317 km/h virsrakstā). Tas ir iespējams tāpēc, ka Latvijā praktiski nepastāv nekādas prasības attiecībā uz radariem un to ekspluatāciju.
Iespējama arī kļūda, kura ieprogrammēta jau ražošanas procesā. Piemēram, Stalker II MDR lietošanas pamācībā sadaļā „Kā darbojas ātruma radars” teikts sekojošais: „Ātrais režīms ļauj mērīt ātrumu maziem, lielā ātrumā braucošiem objektiem, ko parasti nevarēja uztvert, jo lielāki objekti “aizsargā” mazākus objektus pret parastiem ātruma mērītājiem. Klasisks piemērs ir sporta auto, kas pabrauc garām lēnāk braucošam kravas automobilim. Ātrākā sporta automobiļa ātrumu, lai arī tas viennozīmīgi tiek pārsniegts, nevarēja izmērīt, jo lielākais kravas auto pārtvēra uz mazo sporta automobili raidītos radara starus.” Vēl pāris interesanti momenti no šī dokumenta. Sadaļā „Traucējumi un to novēršana” minēts sekojošais: „Dažādi traucēkļi, gan dabīgi, gan cilvēka radīti, var novest pie nepareiziem mērījumiem vai sliktas radara darbības. Operatoram jāpatur prātā šeit minētie simptomi un jāveic pasākumi problēmas novēršanai, vai jāignorē nepareizi mērījumi.” Pieminēšu tikai vienu apstākli no šīs sadaļas: „LIETUS. Lietus absorbē un izkliedē radara signālu. Tas samazina diapazonu un palielina iespēju iegūt lietus lāšu ātruma mērījumus.”
E.Džeriņš
[1] Administratīvā rajona tiesas 2012.gada 19.decembra spriedums lietā Nr.142263211 (šis spriedums ir stājies spēkā, jo policija to nepārsūdzēja)
