Spēkā stājušās sprieduma atcelšana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem

Pie mums vērsās kāds klients ar spēkā stājušos tiesas spriedumu, ar kuru tiesa piemēroja sodu saskaņā ar LAPK 149.¹⁵panta astoto daļu par atteikšanos no medicīniskās pārbaudes alkohola koncentrācijas noteikšanai (sods par šādu pārkāpumu ir tāds pats kā par t/l vadīšanu alkohola ietekmē virs 1.5 promilēm vai narkotisko vielu iespaidā). Apelācijas instance, kuras spriedums nav pārsūdzams, sodu atstāja spēkā.

Uzreiz bija redzams, ka patiesībā nekāda atteikšanās no pārbaudes nav notikusi, jo vadītājam medicīniskajā pārbaudē netika piedāvāts veikt izelpotā gaisa pārbaudi, kā arī nodot urīna vai siekalu paraugus. LR Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009.gada 21.maija spriedumā Nr.SKA–156/2009 lietā Nr.A42419405 (no 11.punkta 3.rindkopas) norādīts, ka alkohola koncentrāciju iespējams noteikt ne tikai asinīs, bet arī urīnā un siekalās, līdz ar ko atteikšanās no medicīniskās pārbaudes ir tikai tad, ja persona atsakās no paraugu nodošanas visās trijās bioloģiskajās vidēs – asinīs, urīnā un siekalās. Senāts lietu atgrieza jaunai izskatīšanai apelācijas instancē, kur Administratīvā apgabaltiesa ar 2009.gada 24.septembra spriedumu personu attaisnoja un lietu izbeidza. Pēc šiem spriedumiem tika izdarīti grozījumi 2005.gada 11.janvāra MK noteikumos Nr.15 „Kārtība, kādā nosakāma alkohola koncentrācija asinīs un izelpojamajā gaisā un konstatējams narkotisko vai citu apreibinošo vielu iespaids”, pēc kā par atteikšanos no medicīniskās pārbaudes drīkst sodīt tikai tad, ja persona ir atteikusies gan no pārbaudes izelpotajā gaisā, gan no pārbaudes trijās minētajās bioloģiskajās vidēs – asinis, urīns un siekalas.

Pretēji MK noteikumu Nr.15 prasībām mūsu klienta lietā medicīniskās pārbaudes protokolā ārste nebija norādījusi, kā būtu piedāvājusi izelpas pārbaudi alkometrā, nebija norādījusi kādas bioloģiskās vides piedāvājusi nodot. Rezultātā ārste medicīniskās pārbaudes protokolā ierakstīja ne ar ko nepamatotu frāzi “Atsakās no alkohola analīžu nodošanas”.

Par šo pārbaudes protokolu mēs iesniedzām sūdzību Veselības inspekcijā, kura uzsāka pārbaudi. Pārbaudes laikā pati ārste Veselības inspekcijā paskaidroja, ka siekalu un urīna paraugu nodošanu nepiedāvāja. Mums ārste atzina, ka viņai nemaz neesot alkometra. Ņemot vērā šos ārstes paskaidrojumus un pārkāpumus medicīniskās pārbaudes norisē un protokola sastādīšanā, Veselības inspekcija to atzina par medicīniskā atzinuma pārkāpumu. Savukārt apgabaltiesa, atjaunojot lietvedību sakarā ar šo jaunatklāto apstākli, secināja, ka šāds medicīniskās pārbaudes protokols nav pieļaujams pierādījums, līdz ar ko nav pierādījumu pārkāpumam. Tikai ļoti žēl, ka šie apstākļi netika noskaidroti visās instancēs sākotnējā lietas izskatīšanā. Šī lieta lieliski parāda to, ka šobrīd administratīvo pārkāpumu lietas tiek skatītas pavirši, pieļaujot rupjus materiālo un procesuālo normu pārkāpumus, jo nepastāv kasācijas instance, kura agrāk šādas kļūdas novērsa.