Policijai jānoraksta pašreiz izmantotie rokas radari, jo ar tiem nav iespējams noteikt pārkāpjošo transportlīdzekli. 23.05.2013.

Ir pašsaprotami, ka braukšanas ātruma ierobežojumi ir jāievēro un to ievērošana ir jākontrolē. Pēc Vitronic Baltica fotoradaru epopejas beigām uz Latvijas ceļiem ir atgriezušies ceļu policisti ar portatīvajiem radariem un policijas transportlīdzekļos uzstādītajiem stacionārajiem radariem. Kamēr tiek gādāti jauni fotoradari, pagājušajā nedēļā tika atcelts kārtējais Vitronic fotoradara sods (Jūrmalas pilsētas 13.05.2013. spriedums lietā Nr.117025512). Šajā rakstā ar spēkā esošiem tiesu spriedumiem tiks pierādīts, ka abi šobrīd izmantotie radaru veidi ir nepiemēroti savu funkciju veikšanai (vismaz tādā veidā kā tas bieži tiek darīts Latvijā). Ar nepamatoti apsūdzēto personu un t/l īpašnieku atļauju publicējam dažu lietu faktiskos apstākļus, kuri uzskatāmi pierāda, ka kaut kas ļoti nopietni nav kārtībā ceļu policijas darbā ar radariem.

Latvijā tiek izmantoti Iskra un Stalker dažādu modifikāciju tā sauktie „rokas” radari (turklāt Stalkers pat neuzrāda mērījuma izdarīšanas laiku). Darbības attālums ar pilnu akumulatoru var sasniegt vairākus kilometrus. Turklāt radari spēj uztvert gan aizejošo, gan tuvojošos satiksmi. Tādējādi vietās ar divvirzienu kustību trijās joslās intensīvas satiksmes laikā (piemēram, Krasta iela Rīgā) radara darbības zonā atrodas simtiem transportlīdzekļi. „Upuris” tiek izvēlēts „uz acumēru,” jo tas ir tikai mīts, ka radars „ķer” tuvāko vai ātrāko t/l, ko apliecina pašu ražotāju sniegtā tehniskā informācija.

Piemēram, Stalker II MDR lietošanas pamācībā sadaļā „Kā darbojas ātruma radars” teikts sekojošais: „Ātrais režīms ļauj mērīt ātrumu maziem, lielā ātrumā braucošiem objektiem, ko parasti nevarēja uztvert, jo lielāki objekti “aizsargā” mazākus objektus pret parastiem ātruma mērītājiem. Klasisks piemērs ir sporta auto, kas pabrauc garām lēnāk braucošam kravas automobilim. Ātrākā sporta automobiļa ātrumu, lai arī tas viennozīmīgi tiek pārsniegts, nevarēja izmērīt, jo lielākais kravas auto pārtvēra uz mazo sporta automobili raidītos radara starus.” Vēl pāris interesanti momenti no šā dokumenta. Sadaļā „Traucējumi un to novēršana” minēts sekojošais: „Dažādi traucēkļi, gan dabīgi, gan cilvēka radīti, var novest pie nepareiziem mērījumiem vai sliktas radara darbības. Operatoram jāpatur prātā šeit minētie simptomi un jāveic pasākumi problēmas novēršanai, vai jāignorē nepareizi mērījumi.” Pieminēšu tikai vienu apstākli no šīs sadaļas: „LIETUS. Lietus absorbē un izkliedē radara signālu. Tas samazina diapazonu un palielina iespēju iegūt lietus lāšu ātruma mērījumus.”

Diemžēl šajā rakstā nav vietas iztirzāt visas izplatītākās radaru kļūdas – antenas statījuma kļūda, „pāri skatīšanās” kļūda, traucējoša transportlīdzekļa kļūda, kosinusa kļūda, dubultā atlēciena kļūda, staru kūļa refleksijas kļūda, ceļa zīmes kļūda, radio traucējumu kļūda, traucējoša ventilatora kļūda u.c. Ar šo informāciju var iepazīties populārā radaru detektora ražotāja „Escort” interneta mājaslapā[1].

Praktiski ar rokas radariem (tie visi ir doplera tipa radari pretstatā lāzerradariem) drīkst strādāt tikai vietās, kur radara darbības lokā ir tikai viens transportlīdzeklis. Ar šiem radariem nedrīkst strādāt intensīvā daudzjoslu satiksmē kā tas pie mums tiek darīts. Šis trūkums vienmēr tiek kompensēts ar administratīvā pārkāpuma protokolam pievienotu ziņojumu, kurā vienmēr norādīts sekojošs teksts: „Dotais transportlīdzeklis bija vienīgais, ne pirms, ne pēc tā nebija citi transportlīdzekļi.” Tieši tā tas tika norādīts ziņojumos pie protokola kādai vadītājai. E.R. 2006.gada 29.jūlijā (sestdiena) brauca uz Jūrmalu plkst.18:33. Mēs pieprasījām VAS „Latvijas valsts ceļi” izdruku par transportlīdzekļu apjomu tajā vietā un laikā. Saskaņā ar VAS sniegto izdruku šajā laikā (18:00-19:00) Jūrmalas virzienā aizbrauca 4075 transportlīdzekļi – tas ir 67,9 transportlīdzekļi minūtē – 1,13 transportlīdzekļi sekundē. Izrādījās, ka Jūrmalas šoseju ceļā uz jauno izpildītāju koncertu „Jaunais vilnis” šķērsoja tūkstošiem transportlīdzekļu un radara darbības zonā visu laiku atradās vairāki simti transportlīdzekļu. Tiesa policijas lēmumu atcēla, savukārt policija šo spriedumu tālāk nepārsūdzēja.[2]

E.R. lieta parāda to, ka policisti mēdz būt negodīgi un raksta melīgus ziņojumus, reizē gan atstājot šaubu ēnu, vai tomēr ar a/m Lexus LS600h (hibrīda 5 l benzīna un elektrodzinēju summārā jauda pārsniedz 400 zs) nevarēja būt pārsniegts ātrums (tiesa gan policisti ziņojumos putrojās arī par braukšanas joslu – viens raksta pa pirmo, otrs, ka pa trešo). Tāpēc apskatīsim gadījumu ar pasažieru autobusu, kur nevar būt nekādas šaubas, ka autobuss nav braucis ātrāk par 100 km/h.

2011.gada 08.jūlijā pasažieru autobusa vadītājam G.R. tika sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols par autobusa Setra vadīšanu ar ātrumu 117 km/h pie atļautā ātruma 90 km/h (radars Iskra-1). Vadītājs policistiem norādīja, ka ar šo autobusu tehniski nav iespējams braukt ātrāk par 100 km/h. Policisti nepiekāpās, pēc kā G.R. protokolā norādīja, ka tam nepiekrīt. Policisti protokolam sastādīšanas brīdī pievienoja tradicionālo ziņojumu (par to ir atzīme protokola kopijā, kura izsniegta pārkāpējam), kurā norādīts: „… lai nerastos šaubas ātrums tika atkārtoti pārmērīts, kurš uzrādīja tādu pašu braukšanas ātrumu 117.km stundā. … .” Interesanti, ka šis ziņojums ir datordrukā, kas automātiski nozīmē to, ka pārkāpuma vietā protokolam pievienotais ar roku rakstītais ziņojums tika iznīcināts, jo ceļu policijas transporlīdzekļos nav iespējas sagatavot un izdrukāt dokumentus.

Policijas lēmumu, ar kuru tika piemērots naudas sods LVL 30,00, G.R. pārsūdzēja. Sūdzībai tika pievienota tahogrāfa izdruka, ka autobuss šajā dienā nav pārsniedzis ātrumu 100 km/h. Pēc G.R. sūdzības lēmums tomēr tika atstāts spēkā, G.R. apsvērumus neņemot vērā. Lēmumā norādīts, ka gan G.R., gan autobusa īpašnieks tikai mēģina izvairīties no atbildības.

Pieteikumam tiesai pievienojām sekojošus dokumentus:

1)                  Strīdus autobuss Setra S417 GTHD no rūpnīcas nav spējīgs braukt ātrāk par 100 km/h, jo ražošanas procesā rūpnīcā autobusi tiek aprīkoti ar ātruma ierobežotāju, kurš tiek iestādīts uz maksimālo ātrumu 100 km/h. Attiecīgs apliecinājums no Setra autobusu ģenerālpārstāvniecības Baltijā valstīs tika iesniegts tiesai;

2) Latvijas Autotransporta līdzekļu sertifikācijas centra Sertifikāts Nr.61-159-08/10, kurā teikts sekojošais: „Ātruma ierobežotājierīces maksimālais ātruma regulējums (iestatījums) Vmax 100 km/h.”

3)                  autobusu pārvadājumu uzņēmuma GPS izdruka par 2011.gada 08.jūliju, kurā redzams, ka autobusa ātrums, braucot lejā pa kalnu vienmēr atduras pret 100-102 km/h un visā dienas garumā ātrums nekad nepārsniedza 102 km/h. Diemžēl digitālā tahogrāfa dati saglabājas tikai 24 stundas, tāpēc nav saglabāti, jo neviens autobusu parkā nevarēja iedomāties, ka šī lieta nonāks līdz tiesai.

4)                  Tahogrāfa izdruku par 2011.gada 08.jūliju, kurā redzams, ka autobusa ātrums šajā dienā nav bijis lielāks par 102 km/h;

5)                  autobusu saraksts. Minētais autobuss bija pasažieru reisa Daugavpils-Rīga autobuss, kurš, ja pārsniegtu ātrumu par 27 km/h, nespētu ievērot maršruta grafiku.

Tiesa[3] apmierināja mūsu pieteikumu un atcēla policijas lēmumu. Spriedumā norādīts (12.punkts): „Tiesa, izvērtējot lietas materiālos esošos pierādījumus, neguva pārliecību, ka G.R. būtu vadījis autobusu … ar ātrumu 117 kilometri stundā … .” Turklāt policija pat tiesā nespēja uzrādīt radara ikgadējās verifikācijas sertifikātu.

Katrs pats var izdarīt secinājumus par to, cik derīgi savām funkcijām ir policijas izmantotie portatīvie radari, cik godīgi ar tiem strādā policisti un cik objektīvi tiek izskatītas sūdzības par policistu neizdarībām. Katrā ziņā parasti nevienam privātajā transportlīdzeklī nav ne rūpnīcas ierobežotāju saskaņā ar ES direktīvām, ne tahogrāfu, ne GPS ierīču, tāpēc nav iespējams pierādīt, ka neesi vainīgs kā tas izdevās šajā lietā. Skaidrs, ka mērījums 117 km/h tika izdarīts citam transportlīdzeklim. Taču tam nav nozīmes, jo viens policists prasa apturētā vadītāja dokumentus, bet otrs turpina strādāt ar radaru. Tāpēc vadītājam, pat ja viņš to vēlēsies, netiks uzrādīts mērījums 117 km/h. Tāpēc esošajā situācijā policistam nesastāda grūtības šo ciparu paņemt no tikko garām „aizlidojuša” superbaika vai vispār to pat tikai izdomāt (līdzīgi kā autora izdomātie 317 km/h virsrakstā). Tas ir iespējams tāpēc, ka Latvijā praktiski nepastāv nekādas prasības attiecībā uz radariem un to ekspluatāciju.

Labs risinājums šādu gadījumu novēršanai būtu videoradaru izmantošana (policijas t/l ir aprīkoti ar videoradariem). Tāpēc apskatīsim kādu videoradara izmantošanas piemēru uz kāda cita izplatīta radaru krāpšanas piemēra fona. LR IeM VP 2010.gada 22.februāra noteikumu Nr.5 „Dienesta pienākumu izpildes organizācija un kontrole sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un satiksmes uzraudzības jomā” 101.punkts nosaka: „Aizliegts transportlīdzekļu braukšanas ātrumu kontrolēt ceļa posmā, kur radara darbības zonā tuvu viena aiz otras uzstādītas dažādu maksimālā braukšanas ātruma ierobežojuma ceļa zīmes, apdzīvotas vietas sākumā un apdzīvotas vietas beigās, ja radara darbības zonā atrodas ceļa zīmes apdzīvotas vietas sākums vai apdzīvotas vietas beigas[..]”. Šāda prasība ir pašsaprotama, ņemot vēra radara darbības attālumu līdz pat vairākiem kilometriem taisnā posmā ar pilnu akumulatoru.

2009.gada 13.martā policija bija novietojusi savu automašīnu aptuveni 100 m aiz ceļa zīmes, kura norādīja par apdzīvotas vietas „Upesciems” sākumu, pārkāpjot radaru izmantošanas noteikumus. Darbs tika veikts ar videoradaru Stalker Dual. Pirms minētās ceļazīmes drīkstēja braukt ar ātrumu 90 km/h, pēc – ar 50 km/h. Šo lietu padara interesantāku arī fakts, ka tieši šajā dienā 5 metrus aiz ceļazīmes „Upesciems”, pārkāpjot valsts standarta prasības, tika uzstādīta ceļa zīme 528 (Dzīvojamā zona), kurā atļautais ātrums bija 20 km/h. Ceļa zīmes bija tik tuvu viena otrai, ka otro nebija iespējams redzēt (Garkalnes novada dome savu kļūdu atzina un demontēja ceļa zīmi). Tātad, tuvojoties Upesciemam, drīkstēja braukt ar 90 km/h, Upesciemā 5 m ar 50 km/h, bet aiz ceļa zīmes 528 ar 20 km/h. Tiesā policija tā arī nespēja atbildēt, kā var noteikt kurā vietā atradās pārkāpēja a/m ātruma fiksēšanas brīdī, jo pašsaprotami, ka to neviens nevar izdarīt.

Šajā dienā uz mājām devās skolotāja I.V. ar a/m Peugeot. Minētie policisti viņu apturēja, apgalvojot, ka viņa pie atļautā ātruma 20 km/h braukusi ar 60 km/h. Šādu pārkāpumu I.V. noliedza. Policija sastādīja protokolu, kurā I.V. norādīja, ka tam nepiekrīt, jo braukusi ar 50 km/h. Protokolā norādīts, ka tam pievienots notikušā videoieraksts. I.V. teikto neņēma vērā ne sūdzības izskatītāji policijā, ne pirmās instances tiesa. Zīmīgs ir fakts, ka videoieraksts, kurš saskaņā ar noteikumiem ir jāglabā līdz lietas izskatīšanas beigām, pazuda no lietas jau policijā, bet tiesai tika nosūtīta vēstule, ka video neesot saglabājies. Autora praksē gandrīz vienmēr videoieraksti mistiski pazūd, jo „nav saglabājušies” vai nezināmu „tehnisku iemeslu dēļ” tos nevarot vairs dabūt. Autora ieskatā videoieraksti apzināti tiek iznīcināti, lai nebūtu pierādījumu vadītāju nevainīgumam un protokola autoru nekompetencei.

Apgabaltiesa apelācijas instancē I.V. beidzot attaisnoja. Spriedumā[4] norādīts (14.punkts): „… izlemjot vainu par pārkāpēja vainu, jāievēro nevainīguma prezumpcija – nevienu nevar atzīt par vainīgu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā un sodīt, kamēr viņa vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā, kā arī visas šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu indivīdam (pārkāpējam).” Autora ieskatā tādiem ir jābūt visiem tiesu spriedumiem un policijas lēmumiem gadījumos, kad vadītājs noliedz savu vainu un to nepierāda videoieraksts. Diemžēl tā nebūt nav. Ar plašāku pētījumu par tiesu praksi var iepazīties autora rakstā „Vainīguma prezumpcija braukšanas ātruma režīma ievērošanas lietās” (Jurista vārds, Nr.45 (692) 08.11.2011.).

Rakstā aprakstītajai anarhijai varētu viegli pielikt punktu ar vienu frāzi likumā: „Ja persona noliedz pārkāpuma izdarīšanu, tad personu var administratīvi sodīt tikai tad, ja pārkāpums fiksēts ar video vai foto iekārtām.” Šāds viens teikums ļoti būtiski atslogotu pašu policiju un tiesas, negraujot vadītāju cerības netikt sodītiem par neizdarītiem pārkāpumiem. Turklāt policijas rīcībā jau sen ir videoradari, un mūsdienās ir plašas/neizmērojamas tehniskās iespējas, kas ir daudz lētāk, kā visām pusēm nākt uz neskaitāmām tiesas sēdēm vairākās instancēs un mēģināt izfantazēt, kuras puses teiktais ir ticamāks (vairumā gadījumu policisti ir labāki un pārliecinošāki aktieri). To jau iepriekš ir mēģinājuši tiesu praksē izdarīt daži tiesneši. Piemēram, Administratīvās rajona tiesas tiesnesis kādā lietā pamatoti norādīja: „Ja pieteicējs protokola un lēmuma sastādīšanas brīdī apstrīdēja pārkāpuma faktu, tad policijas darbiniekam bija nepieciešams iegūt citus pierādījumus par pārkāpumu – ar video vai foto iekārtām, liecinieku liecībām, u.tml. (atbilstoši LAPK 243. pantam.)”[5] Savukārt vadītājiem, kuri nav izdarījuši pārkāpumu, protokolā paskaidrojumu sadaļā obligāti jāraksta: „Nepiekrītu protokolam, pārkāpumu neesmu izdarījis.” Ieteicams norādīt lieciniekus, nofotografēt/nofilmēt vietu, kur atrodas policija attiecībā pret mērījuma izdarīšanas vietu, satiksmes intensitāti tajā brīdī, saglabāt videoreģistrātora/GPS iekārtu ierakstus (videoreģistrātora uzstādīšana vispār būtu ieteicama arī no daudziem citiem ceļu satiksmes aspektiem). Tāpat protokolam var pievienot izvērstus paskaidrojumus, par to esamību izdarot atzīmi protokolā.

E.Džeriņš


[1] Common Traffic Radar Operator Errors. Pieejams: http://www.escortradar.com/errors.php (aplūkots 14.09.2011.)

[2] Administratīvās rajona tiesas 2008.gada 06.marta spriedums lietā Nr.42528206

[3] Administratīvā rajona tiesas 2012.gada 19.decembra spriedums lietā Nr.142263211 (šis spriedums ir stājies spēkā, jo policija to nepārsūdzēja)

[4] Administratīvās apgabaltiesas 2012.gada 28.jūnija spriedums lietā Nr.A42840209 (šis ir galīgais nolēmums lietā, kurš stājies spēkā)

[5] Administratīvās rajona tiesas 2006.gada 24.maija spriedums lietā Nr.A42433505, 18.pkt. 2.rindkopa