Arī apdrošinātāji krāpj apdrošinātos. 23.05.2013.
Žurnāla Kapitāls 2012.gada septembra numurā BTA Insurance Company SE valdes locekle J.Alfejeva dalījās ar atziņām no sava promocijas darba „Apdrošināšanas krāpšanas krimināltiesiskie un kriminoloģiskie aspekti” Šajā rakstā nedaudz apskatīsim cik godīgi pret saviem klientiem ir paši apdrošinātāji. Piemēram, kādā apdrošināšanas lietā Rīgas apgabaltiesa (apelācijas instance) 26.04.2011. spriedumā (turpmāk tekstā VW Touareg lieta) norādīja: „Atbildētāja [BTA] iebildumi un atteikums izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību vērtējams kā izvairīšanās no savu saistību izpildes pret apdrošināšanas ņēmēju, kas šajā gadījumā ne tikai prasītājā šai lietā rada negatīvu iespaidu par konkrēto apdrošināšanas sabiedrību, bet arī degradē apdrošināšanas institūtu mūsu valstī kā tādu.”[1] Ar šo spriedumu no apdrošinātāja tika piedzīti LVL 29 517,77 par 25.10.2006. notikušu CSNg. Spriedums stājās spēkā 08.08.2012., kad Augstākā tiesa[2] atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar apdrošinātāja kasācijas sūdzību. Apdrošināšanas atlīdzība tika izmaksāta 24.08.2012. Tātad no CSNg dienas līdz naudas saņemšanas dienai pagāja bez diviem mēnešiem 6 (!) gadi. Šajā rakstā apskatīsim atteikumu „shēmu”, apskatot tikai vienu no daudzajiem atteikumu iemesliem – atļautā braukšanas ātruma pārsniegšana. Rakstā tiks apskatīti pierādījumi no reālām lietām, no kuriem arī analfabēts tehniskās un juridiskās lietās nonāktu pie rakstā citētajiem skarbajiem tiesu secinājumiem par to, ka apdrošinātāji izvairās pildīt likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 24.panta pirmajā daļā noteikto pienākumu izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību.
Ievadā minēto lietu ir interesanti apskatīt kādas citas lietas apstākļu kontekstā. Ar Rīgas apgabaltiesas 01.06.2011. spriedumu[3] (turpmāk tekstā Opel Vectra lieta) tika noraidīta BTA apelācijas sūdzība (vien samazinot piedzenamo apdrošināšanas atlīdzību par a/m atlieku vērtību). 1.instances tiesa šajā lietā visnotaļ pamatoti secināja sekojošo: „Tiesa secina, ka lietas apstākļu secība, kad AAS „BTA” pieņēma lēmumu par atteikšanos izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību pamatojoties uz noteikumu 4F 3.3.3.punktu, liecina par atbildētāja [AAS „BTA”] ļaunprātīgu izvairīšanos no apdrošināšanas atlīdzības izmaksas.”[4] Arī šajā lietā spriedums ir stājies spēkā pēc tam, kad Augstākā tiesa[5] 07.11.2012. atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar apdrošinātāja kasācijas sūdzību. Šajā lietā strīds sākās 30.09.2007., kad notika CSNg, kura rezultātā tika bojāta a/m Opel. Zaudējumu apmērs LVL 6 200,00. Lai izvairītos no sadursmes ar pretimbraucošo transportlīdzekli, a/m nobrauca no ceļa labajā pusē. Apdrošinātājs atteica izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, atsaucoties uz punktu, kurš ļauj neizmaksāt atlīdzību, ja atļautais braukšanas ātrums pārsniegts vairāk kā par 30 km/h.
Atteikums tika pamatots ar kaut kāda SIA atzinumu (atzinuma autoram nav eksperta sertifikāta), ka a/m Opel CSNg brīdī brauca ar ātrumu aptuveni 70 km/h pie atļautajiem 30 km/h. Šajā atzinumā dīvaini bija tas, ka atzinuma pētījumu daļā ir teikts sekojošais: „… tika konstatēta sakritība ar deformāciju paraugiem, kas tika iegūtas līdzīgos apstākļos pie braukšanas ātruma 59-61 km/h”). Līdz šim brīdim nav skaidrs kā „eksperts” no 59-61 km/h deformācijām nonāca pie 70 km/h (visdrīzāk tāpēc, ka ar 59 km/h nepietiek atteikumam par +30 km/h).
Tālāk sākās jautrākais. Iesniedzām apdrošinātājam pierādījumus par to, ka dotajā vietā drīkstēja braukt ar 50 km/h – CSNg foto no ceļu policijas, kuri nezināmu iemeslu dēļ nebija pievienoti CSNg protokolam. Foto redzama, ka ātrumu ierobežojošā ceļa zīme Nr.323 ar 30 km/h ātrumu ierobežojumu, zem kuras bija papildzīme „100m”, pēc CSNg atradās zem a/m Opel). Apdrošinātājs atkārtoti atteica izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību. Šoreiz atteikuma pamatā bija RTU Autotransporta institūta profesora V.G. atzinums, ka pirms CSNg a/m Opel ātrums bija „ne mazāks” kā 85 km/h. Tātad kārtējais atzinums par labu apdrošinātājam, norādot tradicionālos + 35 km/h, lai varētu atteikt atlīdzības izmaksāšanu uz iepriekš minētā noteikumu punkta par + 30 km/h robežu. Tas pats V.G. arī VW Touareg lietā bija taisījis atzinumu, ka pirms CSNg a/m ātrums tika pārsniegts par ne mazāk kā par 35 km/h.
No šīs lietas ir acīmredzams fakts, ka lai kāds arī būtu atļautais braukšanas ātrums CSNg vietā, apdrošinātājs vienmēr atteiks izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, uzrādot kaut kādu mistisku „ekspertu” sastādītus apdrošinātājiem vienmēr labvēlīgus atzinumus. Par šo „ekspertu” atzinumu šaubīgumu apelācijas instances tiesa pamatoti Opel Vectra lietā spriedumā norādīja: „Apelācijas instances tiesa kritiski vērtē AAS „BTA” lietā iesniegto speciālista V.G. atzinumu, pamatojoties uz apstākli, ka tas sastādīts pēc AAS „BTA” pasūtījuma, tā apmaksu veikusi AAS „BTA” un konkrētā ceļu satiksmes negadījuma izpētes gaitā prasītāja pusei šai lietā nav tikusi dota iespēja speciālistam ne uzdot jautājumus, ne arī iesniegt iebildumus uz viņa izdarītajiem secinājumiem, … .”[6] Jāpiebilst, ka pēc abu iepriekš minēto lietu spriedumu spēkā stāšanās konkrētā apdrošināšanas sabiedrība vairs neizmanto ne SIA, ne RTU Autotransporta institūta pakalpojumus (tagad atzinumus taisa Tieslietu ministrijas Valsts tiesu ekspertīžu birojs, kura sakarā ir radusies jauna problēma – monopols. Bet tas jau ir cits stāsts).
Katrs pats var izdarīt secinājumus par apdrošinātāja godprātīgumu. Tikai atzīmēšu, ka apdrošinājuma ņēmējiem par identiskām darbībām tiek paredzēta kriminālatbildība. Krimināllikuma 178.p. (Apdrošināšanas krāpšana) 1.d. paredzēta atbildība par: “Par savas mantas tīšu iznīcināšanu, bojāšanu vai slēpšanu nolūkā saņemt apdrošināšanas atlīdzību.” Apdrošinātāja rīcība minētajos gadījumos uzkrītoši atgādina Dž.Grišama 1995.g. bestsellera „The rainmaker”[7] aprakstītās apdrošināšanas sabiedrības Great Benifit rīcību. Great Benifit, zinot, ka saskaņā ar statistikas datiem vairums klientu padodas, bet ar juristu konsultējas tikai katrs divdesmit piektais, nolēma atteikt izmaksāt visas apdrošināšanas atlīdzības, kuras pārsniedz USD 1 000,00[8]. Turklāt neatkarīgi no tā, vai prasība ir pamatota vai nē. Ja klients piesaista juristu, tad izmaksā tikai pamatotas prasības līdz USD 5 000,00, bet, ja lieta nonāk tiesā, tikai tad uzsāk sarunas par izlīgumu.[9]
Jāpiebilst, ka RTU Autotransporta institūta darbiniekam V.G. nebija eksperta sertifikāta visu minēto atzinumu taisīšanas brīdī un viņam sertifikāta nav arī vēl šodien. Par to katrs var pārliecināties Tiesu administrācijas interneta mājaslapā esošajā tiesu ekspertu reģistrā. Taču viņa „pakalpojumus” plaši izmanto arī citas apdrošināšanas sabiedrības, lai izvairītos no apdrošināšanas atlīdzību izmaksāšanas.
Piemēram, 31.07.2008. notika CSNg, kura rezultātā tika bojāta pa galveno ceļu braucošā a/m Chrysler Voyager. Vainīgās a/m Toyota Hilux vadītājs atzina savu vainu. Arī a/m īpašnieks SIA atzina sava vadītāja vainu. Ceļu policija atzina, ka notikušajā CSNg vainīgs a/m Toyota vadītājs. Neskatoties uz to, AAS „Balva” noteica vainas sadalījumu 50% pret 50%, jo RTU Autotransporta institūta profesors V.G. nespējot noteikt vainīgo. Šī lieta ir interesanta arī ar to, ka pat pašu apdrošinātāju privātā biedrība (Latvijas Transporlīdzekļu apdrošinātāju birojs) atzina, ka AAS „Balva” vainas sadalījums ir nepareizs un izmaksa veicama 100% apmērā. Par laimi AAS „Balva” nav tik spītīga kā BTA, kad viņu atteikums ir pilnīgi nepamatots, tāpēc 1.instances spriedums[10] netika pārsūdzēts, tas stājās spēkā, un apdrošināšanas atlīdzība tika izmaksāta 100% apmērā.
Arī AAS „Baltijas apdrošināšanas nams” izmanto RTU Autotransporta institūta darbinieku V.G. kā „ekspertu”, lai pamatotu atteikumu izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību. Taču šī sabiedrība ir visgodprātīgākā šajā kontekstā, jo pēc atteikuma pietika tikai ar vienu pretenziju, pēc kā tika parakstīta 29.10.2010. vienošanās par atlīdzības izmaksu par LVL 7 500,00. Šobrīd tiesai tiek gatavots pieteikums pret AAS „Balta”, kā arī izskatīšanu 1.instances tiesā gaida AAS „Balva” atteikumus izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, kur atteikumu pamatā ir jau minētā RTU Autotransporta institūta darbinieka V.G. atzinumi par to, ka pārsniegts atļautais braukšanas ātrums. Tāpat arī tiesai tiek gatavots pieteikums pret AS „Swedbank Varakindlustus” Latvijas filiāli identiskā lietā.
No iepriekš teiktā ir redzams, ka apdrošināšanas sabiedrības atsaka izmaksāt apdrošināšanas atlīdzības, nerīkojoties pēc labas ticības un godprātīgi. Viena apdrošinātāja pārstāvis pat sludina, ka visas lietas tiks pārsūdzētas līdz pēdējai instancei bez izņēmuma. Autora ieskatā gadījumos, kad apdrošinātājs sešus gadus tiesājas par acīmredzami nepamatotiem atteikumiem, tas rupji pārkāpj Civillikuma 1.p.: „Tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības” un Civilprocesa likuma 74.p. sesto daļu: „Pusēm savas tiesības jāizmanto un pienākumi jāizpilda godprātīgi.” Apdrošinātājs aukstasinīgi un ciniski savā labā izmanto noslogoto tiesu sistēmu cerībā, ka prasītājs bankrotēs, nomirs, aizbrauks no Latvijas, nogurs no garās tiesāšanās u.tml. Acīmredzot ir nepieciešams paredzēt kriminālatbildību ne tikai par apdrošinātāju krāpšanu, bet arī par krāpšanu, kuru izdara paši apdrošinātāji. ASV, piemēram, par ļaunprātīgu izvairīšanos no apdrošināšanas atlīdzības izmaksāšanas saņemtu pienākumu atlīdzināt soda zaudējumus (punitive damages) – kompensācija, kas pārsniedz faktiskos zaudējumus, lai sodītu apdrošinātāju finansiāli un novērstu vēlēšanos atkārtot tādu rīcību. Katrā ziņā šobrīd apdrošinātājiem nav nekādu šķēršļu nepamatoti atteikt izmaksāt apdrošināšanas atlīdzības, jo nav nekādas atbildības pat par pierādītu ļaunprātīgu izvairīšanos no apdrošināšanas atlīdzības izmaksāšanas.
E.Džeriņš
[1] Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 26.04.2011. spriedums lietā Nr.C30376408
[2] LR Augstākās tiesas Senāta 08.08.2012. lēmums Nr.SKC-629/2012
[3] Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 01.06.2011. spriedums lietā Nr.C30377009
[4] Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 15.02.2010. spriedums lietā Nr.C30377009, 3.lpp. pēdējā rindkopa
[5] LR Augstākās tiesas Senāta 07.11.2012. lēmums lietā Nr.C30377009
[6] Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija 26.04.2011. spriedums lietā Nr.C30376408, 5.lpp. 7.rindkopā
[7] Grisham, J. The rainmaker. London: Arrow Books, 2010
[8] Ibid, 590.lpp.
[9] Ibid, 592.lpp.
[10] Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 15.09.2010. spriedums lietā Nr.C30488109