Arī apdrošinātāji krāpj apdrošinātos. 04.03.2012.

Krimināllikumā ir 178.p. „Apdrošināšanas krāpšana,” kur ir paredzēta atbildība par apdrošinātāju krāpšanu. Taču Krimināllikumā nav neviena panta par apdrošināto krāpšanu no apdrošinātāju puses. Šajā rakstā autors parādīs, kā apdrošināšanas sabiedrības ļaunprātīgi izvairās no apdrošināšanas atlīdzību izmaksāšanas par CSNg nodarītajiem zaudējumiem, kas līdzinās klajai krāpšanai. Par pamatu tiks izmantots tikai viens no daudzajiem atteikuma iemesliem – atļautā braukšanas ātruma pārsniegšana. Rakstā tiks apskatīti pierādījumi no reālām lietām, no kuriem arī analfabēts tehniskās un juridiskās lietās nonāktu pie rakstā citētajiem skarbajiem tiesu secinājumiem par to, ka apdrošinātāji izvairās pildīt likuma „Par apdrošināšanas līgumu” 24.panta pirmajā daļā noteikto pienākumu izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību.

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 26.04.2011. spriedumā lietā Nr.C30376408 norādīja: „Atbildētāja [BTA] iebildumi un atteikums izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību vērtējams kā izvairīšanās no savu saistību izpildes pret apdrošināšanas ņēmēju, kas šajā gadījumā ne tikai prasītājā šai lietā rada negatīvu iespaidu par konkrēto apdrošināšanas sabiedrību, bet arī degradē apdrošināšanas institūtu mūsu valstī kā tādu.” BTA kasācijas sūdzības pieņemšanas jautājums šajā lietā vēl nav izlemts.

Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 01.06.2011. spriedumu citā lietā[1] tika noraidīta BTA apelācijas sūdzība (vien samazinot piedzenamo apdrošināšanas atlīdzību par a/m atlieku vērtību). 1.instances tiesa šajā lietā visnotaļ pamatoti secināja sekojošo: „Tiesa secina, ka lietas apstākļu secība, kad AAS „BTA” pieņēma lēmumu par atteikšanos izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību pamatojoties uz noteikumu 4F 3.3.3.punktu, liecina par atbildētāja [AAS „BTA”] ļaunprātīgu izvairīšanos no apdrošināšanas atlīdzības izmaksas.”[2] BTA kasācijas sūdzības pieņemšanas jautājums šajā lietā vēl nav izlemts.

Pirms tiek apskatīti pierādījumi, kuri bija par pamatu šādiem secinājumiem, jāatgādina, ka KL 178.p. (Apdrošināšanas krāpšana) 1.d. paredzēta atbildība par: Par savas mantas tīšu iznīcināšanu, bojāšanu vai slēpšanu nolūkā saņemt apdrošinājuma summu.” Tātad, ja apdrošinātāju krāpj, tam ir īpašs pants. Savukārt par krāpšanu, kuru realizē apdrošinātājs, šajā pantā atbildība nav paredzēta. Zemāk izklāstītie piemēri no konkrētām civillietām norāda uz to, ka apdrošinātāji ļaunprātīgi un nekaunīgi krāpj savus klientus. Turklāt “BTA Insurance Company” SE, kura iepriekš saucās AAS “BTA” (turpmāk tekstā – BTA) rīcība pat uzkrītoši atgādina Dž.Grišama 1995.g. bestsellera „The rainmaker”[3] aprakstītās apdrošināšanas sabiedrības Great Benifit rīcību. Great Benifit, zinot, ka saskaņā ar statistikas datiem vairums personu padodas, bet ar juristu konsultējas tikai katrs divdesmit piektais, kompānija nolēma atteikt izmaksāt visas apdrošināšanas atlīdzības, kuras pārsniedz USD 1 000,00[4]. Turklāt neatkarīgi no tā, vai prasība ir pamatota vai ne. Ja klients piesaista juristu, tad izmaksā tikai pamatotas prasības līdz USD 5 000,00, bet, ja lieta nonāk tiesā, tikai tad sākas sarunas par izlīgumu.[5]

Jau minētajā civillietā Nr.C30377009 strīds sākās 30.09.2007., kad notika CSNg, kura rezultātā tika bojāta a/m Opel. Zaudējumu apmērs LVL 6 200,00. Lai izvairītos no sadursmes ar pretimbraucošo transportlīdzekli, a/m nobrauca no ceļa labajā pusē. BTA atteica izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, atsaucoties uz punktu, kas ļauj neizmaksāt atlīdzību, ja atļautais braukšanas ātrums pārsniegts vairāk kā par 30 km/h. Atteikums tika pamatots ar kaut kāda SIA atzinumu (atzinuma autoram nav eksperta sertifikāta), ka a/m Opel CSNg brīdī brauca ar ātrumu aptuveni 70 km/h pie atļautajiem 30 km/h. Šajā atzinumā dīvaini bija tas, ka atzinuma pētījumu daļā ir teikts sekojošais: „… tika konstatēta sakritība ar deformāciju paraugiem, kas tika iegūtas līdzīgos apstākļos pie braukšanas ātruma 59-61 km/h”). Līdz šim brīdim nav skaidrs kā „eksperts” no 59-61 km/h deformācijām nonāca pie 70 km/h (visdrīzāk tāpēc, ka ar 59 km/h nepietiek atteikumam par +30 km/h).

Tālāk sākās jautrākais. Kad iesniedzām BTA pierādījumus par to, ka dotajā vietā drīkstēja braukt ar 50 km/h (CSNg foto: ceļa zīme „30” ar papildzīmi „100m” atradās zem a/m Opel pēc CSNg), BTA atkārtoti atteica izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību. Šoreiz atteikuma pamatā bija RTU Autotransporta institūta profesora V.G. atzinums, ka pirms CSNg a/m Opel ātrums bija „ne mazāks” kā 85 km/h. Tātad jau atkal, kā tas ir novērojams ne tikai BTA lietās, bet arī citu apdrošinātāju lietās, V.G. (arī nav eksperta sertifikāta) taisa atzinumu par labu BTA, norādot tradicionālos + 35 km/h, lai varētu atteikt atlīdzības izmaksāšanu uz iepriekš minētā noteikumu punkta par + 30 km/h.

No šīs lietas ir acīmredzams fakts, ka lai kāds arī būtu atļautais braukšanas ātrums CSNg vietā, BTA vienmēr atteiks izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, uzrādot kaut kādu mistisku „ekspertu” BTA vienmēr labvēlīgus atzinumus. Par šo „ekspertu” atzinumu šaubīgumu apelācijas instances tiesa pamatoti norādīja spriedumā lietā Nr.C30376408: „Apelācijas instances tiesa kritiski vērtē AAS „BTA” lietā iesniegto speciālista V.G. atzinumu, pamatojoties uz apstākli, ka tas sastādīts pēc AAS „BTA” pasūtījuma, tā apmaksu veikusi AAS „BTA” un konkrētā ceļu satiksmes negadījuma izpētes gaitā prasītāja pusei šai lietā nav tikusi dota iespēja speciālistam ne uzdot jautājumus, ne arī iesniegt iebildumus uz viņa izdarītajiem secinājumiem, … .”[6]

Civillietā Nr.C30376408 tiesa konstatēja identisku BTA rīcību ar BTA labvēlīgu „ekspertu” atzinumu, ka ātrums jau tradicionāli pārsniegts par + 35 km/h. Strīds sākās ar to, ka 25.10.2006. notika CSNg, kura rezultātā tika bojāta a/m VW Touareg. A/m labās puses riteņi ieslīdēja pusmetru dziļā grāvī ceļa malā, un tā apgāzās. Bojāgājušās a/m apdrošinājuma summa bija LVL 29 517,77. BTA atteica izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, jo jau minētais RTU Autotransporta institūta profesors V.G. bija taisījis atzinumu, ka pirms CSNg a/m ātrums tika pārsniegts par „ne mazāk kā par 35 km/h.” Jau atkal vismaz + 35 km/h, lai varētu atteikt izmaksāt uz +30 km/h punkta pamata.

Jāpiebilst, ka RTU Autotransporta institūta darbiniekam V.G. nebija eksperta sertifikāta visu minēto atzinumu taisīšanas brīdī un viņam sertifikāta nav arī vēl šodien. Par to katrs var pārliecināties Tiesu administrācijas interneta mājaslapā esošajā tiesu ekspertu reģistrā. Taču viņa „pakalpojumus” plaši izmanto arī citas apdrošināšanas sabiedrības, lai ļaunprātīgi izvairītos no apdrošināšanas atlīdzību izmaksāšanas.

Piemēram, 31.07.2008. notika CSNg, kura rezultātā tika bojāta pa galveno ceļu braucošā a/m Chrysler Voyager. Vainīgās a/m Toyota Hilux vadītājs atzina savu vainu. Arī a/m īpašnieks SIA atzina sava vadītāja vainu. Ceļu policija atzina, ka notikušajā CSNg vainīgs a/m Toyota vadītājs. Neskatoties uz to, AAS „Balva” noteica vainas sadalījumu 50% pret 50%, jo RTU Autotransporta institūta profesors V.G. nespēja noteikt vainīgo. Šī lieta ir interesanta arī ar to, ka pat pašu apdrošinātāju biedrība (Latvijas Transporlīdzekļu apdrošinātāju birojs) atzina, ka AAS „Balva” vainas sadalījums ir nepareizs un izmaksa veicama 100% apmērā. Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 15.09.2010. spriedumu lietā Nr.C30488109 pieteikums tika apmierināts. Par laimi AAS „Balva” nav tik spītīga kā BTA, kad viņu atteikums ir pilnīgi nepamatots, tāpēc 1.instances spriedums netika pārsūdzēts, tas stājās spēkā, un apdrošināšanas atlīdzība tika izmaksāta 100% apmērā.

Savukārt AAS „Baltijas apdrošināšanas nams” arī izmanto V.G. kā „ekspertu”, lai pamatotu atteikumu izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību. Taču šī sabiedrība ir visgodprātīgākā šajā kontekstā un pēc pirmās pretenzijas tika parakstīta 29.10.2010. vienošanās par atlīdzības izmaksu un atteikšanos no savstarpējām prasībām par LVL 7 500,00. Šobrīd raksta autors izvērtē arī AAS „Balta” un AS „Swedbank Varakindlustus” Latvijas filiāles atteikumus izmaksāt apdrošināšanas atlīdzības, kur atteikuma pamatā ir jau minētā RTU Autotransporta institūta darbinieka V.G. atzinumi par to, ka pārsniegts atļautais braukšanas ātrums.

Secinājumi

No iepriekš teiktā ir redzams, ka apdrošināšanas sabiedrības atsaka izmaksāt apdrošināšanas atlīdzības, nerīkojoties pēc labas ticības un godprātīgi. Īpaši jāizceļ BTA rīcība, kur sabiedrības pārstāvis atklāti sludina, ka visas lietas tiks pārsūdzētas līdz pēdējai instancei bez izņēmuma. Rakstā minētajām 2 lietām ar BTA šovasar, kad, iespējams, būs zināms, vai tiek pieņemtas BTA kasācijas sūdzības (manuprāt, tās neatbilst kasācijas sūdzības priekšmetam) būs jau apritējuši 5 un 6 gadi kopš CSNg. BTA, manuprāt, rupji pārkāpj Civillikuma 1.pantu un Civilprocesa 74.p. sesto daļu: „Pusēm savas tiesības jāizmanto un pienākumi jāizpilda godprātīgi.” BTA aukstasinīgi un ciniski savā labā izmanto noslogoto tiesu sistēmu cerībā, ka prasītājs bankrotēs, nomirs, aizbrauks no Latvijas, nogurs no garās tiesāšanās u.tml. Starp citu, līdz 2007.gadam visas lietas varēja atrisināt bez tiesas. Savukārt šobrīd tieši pretēji – tikai ar tiesas palīdzību.

Acīmredzot ir nepieciešams paredzēt kriminālatbildību ne tikai par apdrošinātāju krāpšanu, bet arī krāpšanu, kuru izdara apdrošinātāji. ASV, piemēram, par ļaunprātīgu izvairīšanos no apdrošināšanas atlīdzības izmaksāšanas saņemtu pienākumu atlīdzināt soda zaudējumus (punitive damages) – kompensācija, kas pārsniedz faktiskos zaudējumus, lai sodītu apdrošinātāju finansiāli un novērstu vēlēšanos atkārtot tādu rīcību. Katrā ziņā šobrīd apdrošinātājiem nav nekādu šķēršļu nepamatoti atteikt izmaksāt apdrošināšanas atlīdzības, jo nav nekādas atbildības pat par pierādītu ļaunprātīgu izvairīšanos no apdrošināšanas atlīdzības izmaksāšanas.

E.Džeriņš


[1] Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 01.06.2011. spriedums lietā Nr.C30377009

[2] Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 15.02.2010. spriedums lietā Nr.C30377009, 3.lpp. pēdējā rindkopa

[3] Grisham, J. The rainmaker. London: Arrow Books, 2010

[4] Ibid, 590.lpp.

[5] Ibid, 592.lpp.

[6] Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija 26.04.2011. spriedums lietā Nr.C30376408, 5.lpp. 7.rindkopa